Vēstule kā skumja kardiogramma

Nopūst svecīti un nesacerēt dziesmu
Tumsa pastāstīs man atmiņas par liesmu
Piecos piecelšos un lēkšu saulei līdzi
Pļavā meitene – to sauc par dievpalīdzi

Kā lai atgūstos es pārāk mirdams gāju
Ne smējos aizgūtnēm ne gūtnēm paraudāju
Zem saules vakar paglabāju mammu
Tai rakstu vēstuli kā skumju kardiogrammu

Ko pateikt dzīvajiem – lai mirušie beidz klusēt
Ir pasaule jau laika beigu pusē
Vēl pulcējas un akmeņus met varām
Dievs klusi pasmejas un visi aizmet garām

Es kaut ko zinu tikai pateikt bīstos
Tāpat par ilgu izlikos par īsto
Es radio neklausos vien praulā kaļam dzeni
Tie Morzes signāli par mūsu bezdibeni

Dziest mīla dzejolī ko veltīt tev es taisos
Jau visi strеipuļo – ko es vēl te tāds maisos
Tad labāk maliņā, te liеlveikala ēnā
Lai tevi skūpstītu kā pieder kautram zēnam

Par šķīstību velk šķību melodiju
Cik žēl ka sen tā bērnība kur biju
Lai kāds bet īsts, lai delverīgs bet dzīvāks
No dzīvo kapiem pasargāts un brīvāks

Tev svecīte man svecīte bet mīnuss
Ir tas ka paņemu vēl pāris vīnus
Un atceros cik tīkami tas belzis
Un aizmirstos no visa es kā dzelzis

Tā pļavā meitene kas slavē dievpalīdzi
Tā esi tu – un gribas man tev līdzi
Vai puķes plūkt vai vainadziņus darīt
Es šodien dzelzs… bet atkusnis būs parīt