Aizvēju sludināt

Nāc pie loga un paskaties kā es drosmīgi aizeju
Mani dēli kā pamāj man rieta baloniem plīstot
Kā ar cirvi un lāpstu es dodos meklēt sev aizvēju
Re kā putni un komati šaudās pamalei dzīstot

Lūpas zīmogo stiklu… vai tas skūpsts – ej nu sazini
Manas muguras ekrānā rāda filmu par sniegu
Tikai baltu un baltu – vai pēc tā mani pazini?
Plēstu lupatās dvēseli diedz ar sarkanu diegu

Tavā klēpī guļ akmeņi miklām pērlītēm biruši
Dzīvo mazmeita šūpolēs un uz prievītes spēlē
Kamēr dzīvojām, mīļotā, nekad nebijām miruši
Ai kā rudens kož ābolos – klusums iekožas mēlē

Mani zirgi… kur zirgi tie kas vēl aizvakar auļoja?
Sarmā nomesti pakavi, miglā purniņš no stikla
Tā tur debesīs atceras tavas krūtis ko sauļoja
Un to stirnu kas pakrūtē sāpēs lēkāja bikla

Skaties logā tik ilgi vēl kamēr pārkāpšu pamali
Te nekas vairs nav bezgalīgs – matos debesu gruži
Graudus pēdējam klaipiņam tu vēl vakarnakt samali
Pienāk mirklis kad jāpazūd – bet ne gluži… ne gluži…

Tur tie bērzi kas līgosies un tiе galotņu čiekuri
Tie tev vēstīs par aizvēju kurā cirtīšu, rakšu…
Rеizēm kritušos salasi – būs tev smaržīgi iekuri
Ai cik dienu bij laimīgu un cik laimīgu nakšu

Re kā logā jau migla nāk – ļauj tai krūzīti pludināt
Iedzer malku tās vēsuma un būs atvadām gana
Laiks bij ceļos kad nomesties – laiks ir aizvēju sludināt
Nē, mūs mūžība neizšķirs – tā ir tava un mana