Meiča bruņu blūzē

Meitene ko stārķi iznes saulē
Pastaigājas sudrabotiem kauliem
Bruņu blūzē važu rokassprādzēm
Ziemas apavos ar zelta radzēm

Klusi zēni bruģi liekot lūrē
Atkal tieši viņai jādežurē
Iet tā garām atstāj zaļu ēnu
Un lakatā uz mūžiem ietin zēnu

Pirmo princi apēd restorānā
Vakariņās somu sūtnis plānā
Viņa smuidra ir – nemaz ne čīga
Un kā magnēts vēsi pievilcīga

Vīd caur ādu kauli sudraboti
Katrā kaulā briljanti kā skrotis
Medībām tā dzīvo, mirdz, un ganās
Taksisti to zin un zvaigznes klanās

Arī man reiz gadījās to sastapt
Stāvējām pēc naudas rindā pastā
Nebiju tik tuvu tādai bijis
Aizmirsu kas cik ko pārskaitījis

Paņēma tā savus papīrīšus
Veltīja man pāris skatus tīšus
Un par manu lielo honorāru
Apmeklējām kādu dārgu bāru

Nākamajā dienā dūšā slābā
Jūtu stārķi manu miesu knābā
Izknābj gabalus un samet krūzē
Kurai uzraksts “meičai bruņu blūzē”

Meitene ko stārķi iznes saulē
Patiesībā ir ar svina kauliem
Jauku viņu tēlo foto stendi
Bet eņģeļi sauc vienkārši par bendi