Dzejnieks un svētums

Nav kur kaunā vairs aizvērt acis
Debess pilna jau aizvērtiem plakstiem
Dzejnieks nomirs bet nepasacīs
It ne vārda no svētajiem rakstiem

Debess malas un zemes klēpis
Tumši plaiksnī kā kurmju acis
Ko no sevis un Dieva slēpis
Dzejnieks nomirs bet nepasacīs

Krīt uz lieveņa, saplīst lauskās
Stiklā stingusī sirdsapziņa
Mēness nošķind kā sudraba auskars
Te viņš bija – te nav vairs viņa

Vārdi paiet un dzīves lētums
Pīšļos pazūd pat dvīņu nami
Ja pēc dzejniekiem nenāk svētums
Velti dzejo tie dzejodami

Sirds jau viņam kā daudziem bij laba
Tikai pilna ar sevi pašu
Tā ir fizika tā ir daba
Dievs mums aizdevis Savu dvašu

Vārds bij sākumā – dzejnieks vēlāk
Rudens kapsētā šķirsta lapas
Ja nav dzejnieki Dieva dēli
Tauta stāv jau pie sava kapa