Vaļiks un Anfisa

Vaļiku pazina visi
Arī vieglprātīgā Anfisa
Ar tetovētu tomahauku plecā…
Viņš kļičku tai deva: “mūc, vecā!”

“Mūc vecā” pie manis tieši
Mēs gulēsim abi tik cieši
Tik cieši kā upe un krasti…
Bet viņai joks likās ar asti

Otrs Vaļika jēgai tuvāks
Bij sirdī mītošais čuvaks
Ne kāvās, ne dzēra ne grama
Tik teica: dzīve pārmaināma

Anfisa atkal bij cita
Tā reāli dzēra un krita
Par Vaļika čuvaku zviedza
Bet Vaļiks tai neaizliedza

Anfisa kad dzērusi bija
Rokas ap katru tā vija
Dzēla tas Vaļikam sirdī
Bet ļāva viņš večiem to dzirdīt

Vaļikam nebija spēka
Glābt viņu vai sevi no grēka
Viņš sirdī pie čuvaka tvērās
Ja galīgi nepiedzērās

Viņš lūdza to: palīdzi, vecais
Anfisai ar tomahauku plecā…
Mums miers vien kad galvas skurbas
Jā dzeram jā maitas jā ļurbas

Anfisa reiz pārnāca no cita
Un Vaļiks dusmās to sita
Tā neraud – līst asaras pašas
Līdz sakņūp Anfisa bez dvašas

Čuvaks kliedz: mērs tavs ir plīsis
Bet mani vēl ieraudzīsi
Cietuma smirdošā trjumā
Pa spraudziņu dеbesjumā

Tam piecpadsmit gadi kā pīķi
Bij jācieš par Anfisas līķi
Stāsta Vaļiks: kad trjumu еs mēzu
Pa spraudziņu redzēju Jēzu

Tur būrī – dzīve bez tolka
Bija azarts – katra nakolka
Piecpadsmit nosēdēt spēju
Jo visu sevi notetovēju

Brīvībā kruts visiem likos
Daudz padauzām iepatikos
Bet mani nebeidza tirdīt
Nu zinu – tas, Jēzus sirdī

Kādā naktī pārlējis jēgu
Redzēju viņu kā rēgu
Tam bļāvu: dod laimi man fiksu…
Jēzus saka: griez krucifiksu

Mainījās viss manā dzīvē
Ar kaltiņiem kaldamies brīvē
Kā cilvēka auguma tēlu
Pats izkalu Dieva Dēlu

Ne jau viss gāja tik gludi
Bija paisumi bēgumi plūdi
Bet lai kas pa galvu man ganās
Nu zinu – ir atgriešanās…

Anfisa, mūc vecā pie Kristus
Viņš gaida gan dzīvus, gan sistus
Līdz nāvei kad simtreiz tev šķīlu
Nebij' spēka pateikt, ka mīlu

Es mīlu tevi, Anfisa
Tu tagad man piederi visa
Mēs kopā kā upe un krasti
Tik cieši tik neparasti