Mātes deja ar priežu ēnām

Atkal tu dejo ar priežu ēnām
Mēness tik liels kā tamburīns
Un aiz kāpas paceļas maigi
Viļņa galotnes otrādais smīns

Tev ir viegli – tu es tik brīva
Tikai jūra un liedaga smilts
Tev no tā ka tev nav vairs nekā
Ir tik nepasakāmi silts

Vēja atnestus tāluma vārdus
Ausu gliemeži lēnītēm glauž
Un tu dzirdi kā dvēselēm ceļā
Visa radība atvadas pauž

Tavos matos vēl dzīves smarža
Tavās plaukstās vēl glāstu zīds
Kaut viena čiekura tiesu virs zemes
Gribas kaijām pacelties līdz

Tikai asaras lielas un smagas
Vēl pie kāpas tev papēžus tur
Sirdij apkārt zied kaktusi laikam
Kā tie smaržo! un kā tie dur!

Viss ir bijis viss izgaršots norīts
Bērni lieli – jau paši sāk ciest
Priežu ēnas kā atmiņu vālus
Gribas plaukstām kā zobeniem griezt

Griezt un dejot un aizplīvot liegi
Kaijām līdzi caur tumsu kas klīst
Bēgt no sevis un atgriezties brīvai
Lai pat spoguļi neatpazīst

Riteņa zvaniņu modina īkšķis
Deja ir galā – dzinn! taciņa gail
Šoreiz tu atkal neaizlidoji
Jo neatgriezties visvairāk ir bail