Saraudātas sniegapārslas

Saraudātas sniega pārslas krīt
Viņš tunelī var ceļu parādīt
Viņš rudens zeltu stūķē kabatās
Un divi dimanti tam pierē lās

Viņš zina visu kādus gadus trīs
Viņš tikai to nevienam nestāstīs
Tāpat kā laiks tam visi garām skries
Kā svešā brūcē viņā raudzīsies

Viņš mazliet līks un sīks kā nīkstošs zieds
Kā riets – kā riets veclaicīgs

Viņš sen jau mūsu durvis nepazīst
Viņš tuneļos un bezgalībā klīst
Tam bruņu tērps no brūniem santīmiem
Un mantkārība netiek cauri tiem

Pie sirds tam dziļākajā kabatā
Guļ cieši ielocīta mutautā
Tā vienīgā kas nu jau šķiet kā mīts
Bet neaizmirst viņš to un nēsā līdz

Viņš mazliet līks un sīks kā nīkstošs zieds
Kā riets – kā riets veclaicīgs

Saraudātas sniega pārslas
Līp pie vaigiem… lai nav jāraud…

Saraudātas sniega pārslas sniеg
Nav naktīs mīnusi – vēl silts kad mieg
Vēl divās jakās pietiekami silts
Starp pasauli un mūžību viņš tilts

Vēl sapņot var un dzirdēt kā skan balss
Tai ko viņš mīlēja… bеt drīz jau sals
Vēl vienas durvis kurās klauvēt ir
Tās elli šo no paradīzes šķir

Viņš mazliet līks un sīks kā nīkstošs zieds
Kā riets – kā riets veclaicīgs

Saraudātas sniega pārslas
Līp pie vaigiem… lai nav jāraud…