Ōda ģitārai

Jau kuro ziemu es vairs neesmu ieziemietis
Caur sirdi dzejoļi kā kvēlojoši mieti
Un skudru pāri tek tik uzticīgā gaitā
Velk lielus kāpurus uz pili kur tos maitā

Es tikai vēroju un lūdzos nedzirdami
Lai tiek no avota man pēdējie simts grami
Un viena karote tik lielu melno ikru
Kā kurkuļi… un projāmceļam mikriņš

Man darbu nevajag es jūtos pastrādājis
Kad mostos acīm ciet tad prasiet kā man gājis
Ir nomods ieelpa vai atspirgšana sniegā
Lai zelta raktuvēs es dziļāk dotos miegā

No visa lasītā jau sen kā trūkst man vārdu
Vēl bērni uzsmaida kā mūžībai ar bārdu
Ar notīm caurumots kā sīkiem dzīru iesmiem
Tiem gribu nodziedāt vēl pamošanās dziesmu

Jūk visa pasaule no visa sacerētā
Un nogrimst īsviļņos un nenonāk līdz rētām
Man tajos peldoties ir visi pirksti stīvi
Par kaifu dziesmas skan tik neskan vairs par dzīvi

Jau kuro ziemu es vairs neesmu iеziemietis
Caur sirdi dzejoļi kā kvēlojoši miеti
Un skudru pāri tek tik uzticīgā gaitā
Velk lielus kāpurus uz pili kur tos maitā

Tu sieva ģitāra ar vidukli kā fejai
Tev ticu vēl kā ledū orhidejai
Tu arī laiva man un šķirsts ja pienāks brīdis
Mēs (abi) esam laimes invalīdi