Himna asarām

Gāju un atradu tieši tādu vietu
Kur vienkārši var stāvēt un raudāt lietu
Tur arī stāvu – raudu un raudu
Kā vienkāršākie cilvēki skaita naudu

Pēc notikuma tāda vārdu sakot
Iela un bruģis bija kā lakots
Ļaudis tikai gāja un nezināja
Cik sirds mana nesaturīga un vāja

Tas notika kaut kur ap Māras dīķi
No debesīm uz mani nāca zeltaini pīķi
Trīs krievi man uzkliedza: partizāni vācies!
Es kliedzu: te staigājis Ojārs Vācietis

Arī pīles tur kādas trīs vai piecas
Juta ka šī vieta ir tā, kurp viņas tiecas
Vispār nesaprotu tos kurus sliedes
Neiepriecina bet industriāli biedē

Domāju iedams pār tiltu virs sliedēm
Asaras ir cool, jo asaras dziedē
Raudāju lejup pār barjeras rori
Kopā ar vārnām Stravinska korī

Parādījās vilciens – īsāks kā senāk
Visus laiks vienādi saīsina, dzenā
Nenormāla dzīve – caurdurta, skumta
Saņēmos un raudāju vilcienam uz jumta

Būtu jau piеrastāk ja pats sev ļautu
Aizvērt muti, acis lai uz iekšu bļautu
Tā jau dara visi, kam nav raudāt varas
Nevar bеz asarām – tad ir jāpakaras

No mākoņiem kas mūžīgi būs un bija
Manas asaras lija lija un lija
Tie ir tādi mākoņi kā briedušas vārpas
Kurus Dievs atver dēļ katra tārpa

Paraudāšu, viss – skumjas taču beigsies
Asaras ir teiciens kas neizteiksies
Gribu to runāt visu visu mūžu
Lai tam nav dambju, aizsprostu un slūžu

Lai neredz neviens kā asarās birstu
Atzīšos es: kad neraudu tad mirstu
It kā jau būtu jāsarkst no kauna
Bet raudāšanā, veči, nav nekā ļauna

Gāju un atradu tieši tādu vietu
Kur vienkārši var stāvēt un raudāt lietu
Tur arī stāvu – raudu un raudu
Kā vienkāršākie cilvēki skaita naudu

Ja raudātu vīri būtu vairāk laimes
Daudz priecīgāki bērni un stiprākas saimes
Mūsu mazā tauta vien tāpēc ir dimbā
Ka vecenes sen jau veču vietā bimbā