Balāde par kapteini

Ir rīts un kaijas uzliek brilles
Un slapjam sniegam cauri trencas
Tur kuģīt's mazs caur līci plunčā
Uz klāja vizuļodams mencas

Tur kaptein's arī uzliek brilles
Un binoklī uz kaijām raugās
Viņš mīl tās šļakatas un šalkas
Jo krastā tam neviena drauga

Pats kuģīt's vecs un drīz to griezīs
Un pārpirks lūžņu savācēji
Kur paliks viļņos aizmiršanās
Kur kaijas briļļainās un vēji

Šis reiss ir pēdējais daudz zivju
Un vētra debesis gāž jūrā
Bet kapteinim nav divu dzīvju
Tāpat kā kaijām, jūrai, vējam

Ir krasts tam neziņa un šaubas
Viss svešs kaut ļaudis tur vien cīnās
Tie savos sastingušos kuģos
Par kuģiem kaijām nepabrīnās

Sauc kaptein's kopā kuģa večus
Un stāsta viņiem sniegdams spirtu:
Kas mēs bez jūras bezgalības
Ja man vien krasts, es labāk mirtu

Bet večiem ģimenes un draugi
Un senču kapsēta un mājas
Tad pavēl kapteinis tāds dīvains
Ka kuģim tūdaļ jāapstājas

Ir avārijas motorlaiva
Ar degvielu vien stundām dažām
Lec kaptein's tajā saukdams vīriem:
Jums krasts man jūra… un bez bažām

Raud veči asaras kā zvīņas
Un spirtu laiž pa riņķi aši
Bet kapteinim vien prātā jūra
Ne siļķes, brētliņas vai laši

Trauc kaptein's sniega vētras ķēpā
Vien jūra, es – nekā vairs lieka
Līp sejā sniegs un bezgalība
Brēc kaijas briļļainās no prieka