Vingrotājs aleluja

Viņš ar nopūtām vingro kā cilpām
Viņš mūs nedzird - mēs viņam svilpām
Viņš no pienenēm taisa sieru
Zina Dievu un Viņa mieru

Viņam nospļauties kuri vinnēs
Labo meitenes seju kas pinnēs
Ne ar fotošopu bet vārdu…
Viņš līdz mūžībai negriezīs bārdu

Viņš zin visu bet vēl it kā lasa
Smaida vien ja kāds kaut ko prasa
Viņā klusums ir milzīgs kā mēness
Viņš liek vāzēs gan puķes gan sēnes

Viņš nav traks tikai brīvāks un citāds
Viņš ir Bībele visa ne citāts
Dieva radīts - ne homo erectus
Un uz Golgātu iet ne uz sektu

Viņa tautība nenosakāma
Viņa pagātne - skrandaina dāma
Sāp tam viss ko darījis sliktu
Būtu cits viņš ja pagātnē tiktu

Kad pie viņa reiz ciemoties kāpu
Kāpņu telpā es redzēju lāpu
Tādu lielu kā saulespuķi
Līdzās večuku ragiem un kruķi

Kas tu esi [vaicāju] velis?
Večuks teica: nē - feldfēbelis…
Viņš mūs izdzina kāpņu telpā
Dieva dvaša ir viņa elpā…

Viņš uz balkona margām vingro
Viņš vairs nemaina režīmu stingro
Krīt no sāpēm no prieka lēkā
Nekrīt izmisumā vai grēkā

Viņš nav eņģelis - viņš ir ticīgs
Ne pret vienu nav vēss vai nicīgs
Tikai smaida un ģībdams smejas
Lasot mākslīgo dzejnieku dzejas

Viņš ir dzejnieks kas upenes lasa
Šķirsta upeņu lapas kad rasa
Viņa dzīvības koks ir tūja
Vienmēr dungo viņš – Aleluja!