Vēstule sargeņģelim

Es esmu apstājies vilciens
Dzeja pa vadiem plūst tālāk
Stacijas nav - tikai pļava
No adatu asmeņiem zālājs

Vēl jau it kā tie paši
Ar divām rokām un kājām
Bet kāpēc dzīvnieku pēdas
Paliek visur kur gājām

Vagonus ārda mans vakars
Stiklus plēš rieta liesmas
Mute kā spoguļkarpai
Veras un veras bez dziesmas

Tālumā pilsētas plosa
Melni kā smokingi vēji
Varēju kļūt tur par klaunu
Par cilvēku - nevarēju

Bērnu ratiņi trasē
Garām skrien manam ferārī
Mani apdzen pat jūlijs
Apdzen jau februārī

Ne jau Vidlauču krastā
Lielāko akmeņu granīts
Tur jau vēl saule un ūdens
Pārakmeņojies viss manī

Nevairies - zinu: tie spārni
Neklāj tos sejai priekšā
Ar krustu nazi vai dūri
Lūdzu tiec manī iekšā

Tu taču pazīsti mani
Un vienmēr tuvumā ganies
Kāpēc es visam un visiem
Bet tu tikai vienam klanies

Es esmu apstājies vilciens
Tukšums ik korpusa gramā
Apēsts ir viss kas redzams
Laiks pārtikt no neredzamā

Nē nē nē nesūdzos - vēls jau
Jau vēlāks kā pareģiem liekas
Uz pļavas adatu galiņiem
Uz dzeju un nāvi laiks tiekas