Apglabātās vēstules

Bēniņos kartona kārbās krātas
Guļ vēstules senas kā apglabātas
Pa gadiem tur saliktas, aukliņām vītas
Guļ bērnu un mazbērnu nelasītas

Tajās mīt sapņi un jūtas tālas
Vēl dzīvas kā miesa, ne virtuālas
Kā dzīslas, kā nervi rokraksti vijas
No tolaiku esmes, no laimīgās Bijas

Pa kluso jau reizēm bēniņos kāpu
Kad pieskarties senajiem avotiem slāpu
Turēju rokās, pat nelasīju
Vienkārši kopā ar vēstulēm biju

Pat lodeņu tinte – nu kur tie gadi
Vēl tagad kā silti asinsvadi
Plūst vienkārši vārdi kā asiņu plūsmas
Par parastu dzīvi, bez tēlotas jūsmas

Tā asara laikam – balts kleksis kā pēda
Pat nelasu, zinu – guļ vēstulē bēda
Un aploksne īpaša – krāsaina, glīta
Ar saulainu sirdi paštaisīta

Nu manas vēstules tīmeklī maldās
Ciparos pārvēršas, baitos skaldās
Cietņu un serveru džungļos tās krāju
Bet tām vairs nav bēniņu, tām vairs nav māju

Mīklaina ķibele nokaus ja cietni
Ja hakeri izdzēsīs servera vietni
Tūkstošiem vēstuļu zudīs kā migla
Lai cik mana zibatmiņa ir žigla

Šodienai pēdu nav, zūd viss un mainās
Ko nepratām rakstīt, ierakstīts Dainās
Pastnieka nav vairs, kam pretī teci
Bēniņu pagātnē kāpju ar sveci

Vai Tu, mazmeit, kāpsi, kad mūžībā tīšos?
Dzīvs vien caur dzīviem rokrakstiem vīšos
Ai, tas vien joks, šo tekstu, ko rakstu
Pat nerakstu, mazmeit, bet iPad-ā bakstu