Pie lielās jūras

Pie meitenes vēl klāt olīves un vīnu
Lēni ejamu ceļu līdz pašai jūrai
Noskūpstītu mēness ūdens rozi
Un debesis mēmas kā raudu mūri

Pie mirušās dienas pieskaitīt skumjas
Visu to kas pasacīts bez jēgas
Naudu par vilcienu līdz šejienei
Un uzvaras izmisuma pilno saucienu - bēgam

Pie tāluma iedomāties mūsu tuvumu
Neredzamo kā kaut ko mūžīgi redzamu
Savu nespēju just kā pēdējo mīlestību
Un nogrimušo sauli vairs neaizdedzamu

Pie visa vēl iztēloties neko
Savu aizmiršanos un meitenes auksto roku
Viņas krūtis kā vīlušās observatorijas
Un savu piedzimšanu kā neizdevušos joku

Pie tā tad vēl atliek nopūtas
Mitri sērkociņi un peldbikses slapjas
Un tumsā neredzamas bizbizmārītes
Kas no katra nākamā viļņa glābjas

Un tikai tad es saņemšos laimei
Savam pēdējam lēcienam sevī
Tikai tad, kad būšu bezcerīgi vīlies
Jūrā, krūtīs, vīnā, olīvēs un tevī

Tikai tad es tev sacīšu - mīlu
Un pagriezies ieniršu bēgošā naktī
Tikai tad, kad tu man būsi piedzimusi
Ar dzīvību un nāvi nešķiramā taktī