Uz mirdzošā sliekšņa

Dziestošu ķermeņu rinda pie cauruma mākoņainā sienā
Sniegbaltām salvetēm aizklātas eņģeļu sejas
Cik ļoti man gribējās ieraudzīt sevi kaut vienā
Bet nodzisa gaisma un sākās pēdējās dejas

Viss bija jāatceras – katrs akmens pamestais krūtīs
No žurnālu vākiem apgūtais un uzlasītais no ielas
Neredzamais ar ko es dejoju nopūta liesmu manu acu rūtīs
Un teica – tikai tagad tavas problēmas pa īstam būs lielas

Zibens man izlēca priekšā un lūdz noskūpstīt pēdējo reizi
Es metu krustu un dzirdēju sen atdzisušus smieklus
Pirmā mīlestība kā kaza atkal lēkāja nepareizi
Arī naivais pieclapis ceriņzieds vairs nevēstīja mūžību vieglu

Mātes rokas kā ubaga spārni nеsa mani pie altāra kājām
Lai es dieva atstātā pēdā vēl uz mirkli sеv atgūtu jūru
Bet tā visa jau bija tik vēsture – smaga nasta ceļā uz mājām
Ne vairs vīna ne kaislību maskas ne vairs pierasto kaislības mūru

Kur tu biji ak bēgšana mana kad tik dzīvs un mūžīgs sev likos
Tūkstoš laimīgu acu krelles kad vēl dega savērtas starā
Kāpēc bailīgi meklējot sevi ar sevi es nesatikos
Tikai pazudu dziļāk un dziļāk sevi pazaudējušo barā

Gaisma aust un atmiņu pelnos mani modina atvars lai nirstu
Vaigos mirdzošais asaru zvaigznājs mans vienīgais ceļvedis sevī
Mana kļūda bij piedzimstot aizmirstā patiesība ka mirstu
Mana veiksme – vien tā ko atklāju mana miršana tevī

Uz mirdzošā sliekšņa…