Atgriešanās psalmā

Kad menti ielenei ar lūpu krāsu
Uzzīmēja milzīgu muti kas smejas
Mentāli mēs likām tos mierā
Taču fiziski pārvērtām viņu sejas

Garām klīstošu suņu mēles
Laizīja viņu saprāta atliekas no bruģa
Vai atceries kā mēs to ieleni
Atdzīvinājām uz pamesta kuģa

Arī viņa izrādījās dzejniece
Lai gan patēvs tai pērtiķis bija
Vēl šodien – teic ielene – atmiņu ielīksmo
Viņa izvadīšanas melodija

Dzēruši tikai viens otru
Mēs devāmies prom no ostas
Menti kā pirmie cilvēki
Atklāja uguni un sakārtoja jostas

Nu mēs bijām kļuvuši kā sieti
Cauri vīdēja zvaigznes un kuģu masti
Un mēs trijatā dziedājām skaļi:
Būt nošautiem ir tik neparasti

Bāku ugunis liesmoja līdzās
Vai tur eņģeļi bija vai ārsti
Ja esi pērtiķis vai ments
Saulspuķu sēklas pat mirušam bārsti

Un tomēr mēs izdzīvojām
Eņģeļu pilna bij’ reanimācijas ēka
Tiе dziedāja: menti cēlušies no mеntiem
Jūs – no 139.psalmā apslēptā spēka

Vai atceries kādi bijām mēs
Kādas bij’ mūsu mēnesnīcā ienirušās sejas
Mēs gaidījām kad beidzot mūs arestēs
Jo nebijām cēlušies no pērtiķiem, bet no dzejas