Ubags

Tev plauksta ir nepiepildāma
Kā debesu tuksnesis zilgs
Tu klīsti šai klusajā dabā
Kur cilvēks ir cilvēkam vilks

Tu zemojies kodētām lellēm
Caur kauliem un sienām ej
Tu esi kā suns bet vēl runā
Bet cilvēks kas garām iet rej

Un meitene kas ir no vaska
Kas pirkstus ap mobilo vij
Varbūt viņa kādreiz būs stirna
Kā kādreiz tā cilvēks bij’

Varbūt arī viņa būs ubags
Vai pakāries ielenes tēls
Tev neskauž ka tai ir kā vairāk
Tev jāpiedzeras jo ir jau vēls

Vēl trīsreiz tev pusaudzis iespers
No loga kāds pensionārs spļaus
Tu nelūgsi dievam tos sodīt
Un viņš tev piedzerties ļaus

No vecenes pudeli pirksi
Kaut pretīgs tās lētais spirts
Lai atgrieztos pagrabā savā
Starp žurkām kur simtreiz jau mirts

Un žurkas mācīs kā dzīvot
Un kādai no tevis tiks smaids
Līdz sirds atkal apskaidrosies
Jo piedzēries būs vien tavs naids

Tu atgulsies šļupstot pie sevis
Par kamenēm galvā kas dūc
Un aizmigsi maziņš un laimīgs
Kā reiz pie māmuļas krūts