Sudraba mats

Reiz jutu sevi varenu, stipru.
Zem kājam jūtot takas uz pasauli.
Ticot, ka visur varētu tikt.
Nu man spārni kā zari aplauzti.

Kā Gernikā, viss pelēks, skumjš.
Mani vedina malduguns uz tumsu.
Tai piedziedu kā vējam suns.
Par mīļāko kļuvusi malduguns.

Šķiet, uz saules plosās vētras,
Kompasa adata pukst uz apli.
Griežas ātri, ka rodās rētas,
Griežas tā, ka lūzt velna rati.

Man dotās kartes urnās pūst,
Zvaigznes nerāda ceļu kā nakts.
Tām rokas kā tukšām runām trūkst,
Bet tās kā skumjas man ir blakus.

Krustceles, kad izvēli izdarīt nākas -
Darīt kā citi vai kā uzskatu pats.
Kroplas laimes ir nicināms lāsts,
Rāvu saites kā sudraba mats.

Būšu galotne visām lietām,
Katram mirklim garām kas zūd.
Torņu smailēm, debesīs slietām,
Kas par zvaigznēm arī grib kļut.

Būšu ceļiem mūžīgs viesis.
Ar tiem vienots siržu puksts.
Sapņotājs un vientiesis,
Pasaules ūdeņos kā pluksts

Ceļotājs, kas ceļā ik dienu,
Horizontiem vienmēr blakus.
Ar laimi kopā, lai kur es ietu,
Solos vienmēr būt sudraba mats.

Mana atmoda kā sudraba mats -
Vadugunis, ne citu ceļa zīmes.
Eju kur un daru kā uzskatu pats.
Malduguns ceļu neradīs!