Dzeloņdrāts

Vaļā sprāgst durvis, rupji ienāk krievu kulaks.
Revidē kumodes. Cer vielu liegtu uzrakt,
Grāmatas uzost vai zeltu, ja nieka burlaks.
Par to, latvisku gaisu, sods - ziemas gulags.

Un tā vienmēr būt klāt rauga uz klaču
Varai nevēlams vārds un draugi stukačas.
Apmāni un cenzūra ēteros brēkta,
Tumsas ēnotas sejas, stāvi mēteļos tērpti.

Čeka latvietim vienmēr uz pēdām kā kārpas.
Latvietis tiek aprakts lēnām kā zārks un
Tās rindas pēc valsts - tukšas kā skatieni.
Tiem, kam vairāk pēc tās dukas, tiek sasieti.

Rindas pēc desas pilnas, rokās taloni.
Dzeloņdrātotas zvaigznes, sarkani lokās karogi.
Dzimtene asiņo Daugavu, tās tauta parazīti.
Dziesmas top mēmas, kad mēlēs šauj karabīnes.

​Sveša vara liek nodot draugus kā tariņas.
Par kapeiku. Uzticami kļūst paziņas,
Nevar atteikt, kad vieno drūmas atmiņas
Un par dzimteni kamols kaklā rūgti satinas.

Pārak ass ir Brīvības, Stabu ielas stūris.
Pārāk ilgi dzīvības turējis svešu varu jūgs.
Mēs neguļam! Dieva sods, ka esam nomodā.
Mums liek atvērt acis, kad čeka soda kādu.

Mums liek aizvērt vagonus, pilnus latviešu.
Sirpotais karogs mūs pārāk ilgi ir apspiedis!
Bet skan dziesma. Pagrabos skan dziesma!
Tā neskan sveši, tā neskan svešu spiesta.

Kamēr dziesmu kāds dziedās, dziesma dzīvos.
Kamēr tautai būs tāda dziesma, tauta dzīvos.
Bet skan dziesma! Mūsos skan dziesma!
Un kamēr dziesmu kāds dziedās, dziesma dzīvos!

Kamēr tautai būs dziesma, tauta dzīvos.