Diendusa

Divi karogi ir apvienoti vienā.
Svešas varas var atviegloti ienākt.
Latviešu mēles uz pusēm kā čūskām.
Vectēvu asinis mūsos klusē, ne kūsā.

Sekojot svešām domām un regulām,
Paprāva daļa tautas jau svešumā.
Garas rindas lidostās ir regulāri.
Tautas domas un darbi pretrunās.

Arvien biežāk tā pie pievārtes dodas
Pa dzīslām irst Lilevārdes jostas.
Skaudībā, alkatībā rauti - plēsti,
Dubļu nosmērēti tautastērpi.

Pasaule griezties mūžībā apstās,
Gaisma to tumsībā atstās un tā
Tumsa kā gaidīta atnāks, mirklī,
Kad tautu meitas smaidīt pārstās.

​Kāpēc modāmies, ja ejam jau gulēt?
Kāpēc dzisusi liesma pakrūtēs.
Diženums tumsas mitrumā kā vārtrūmē.
Saknes sākušas apsūnēt.

Atmoda dod taustāma daudz.
Brīvi pāri robežām brāukāt ir ļauts.
Domas ārā laužās un tās labāk paust.
Aitas var vilkus no meža ārā saukt.

Es neesmu perestroikas bērns!
Atmodas laikā, es pat nebiju bērns.
Atmodas laikā man vēl nebija tēvs.
Atmodas laiks man ir rēgs -

Manas tautas dvēsele, kas mēdz
Piemiņas dienās atsegt savas rētas,
Atgādinot sevi, to kas vērts.
Ka tautu meitu smaids reiz bijis vēss.

​Es neesmu perestroikas bērns!
Atmodas laikā mani draugi bija bērni.
Atmodas laikā dažiem vien bija tēvi.
Atmodas laiks viņiem ir atmiņās tēls.

Manas acis ir atvērtas kā sirds.
Manas tautas rokās āmurs un sirpis.
Mums ir viss, ko mūsu tēvi kāroja,
Drosmīgi, ķēdē dotās rokās, stāvot.

Ir pagājis laiks,
Kad cenzūra bija ķēde ap vārdu.
Ir pienācis laiks,
Kad cenzūra ir ignoranti prāti.
Ir pagājis laiks,
Kad diendusa ilga diennakti.
Ir pienācis laiks,
Kad mūsu laiki ir pierasti.
Tos izdzīvot mums ir iegansti.
Mums ir vairāk nekā citiem vajg,
Bet dekādēs mīlam izstiept bailes.