Pirmsmoda

Tautu rēto sirpis, dragā āmurs, plosa ērglis.
Kungs to dzen no mājām, uz austrumiem rokas pacēlis.
Tai liekot ēst cerības, pavasarī dīgušu zāli,
Kas ar lopiem uz pusēm. Tie baisi izstīguši stāv.
Basām kājām, knapu ādu, melni baltās bildēs.
Trimdas dzejnieki to apraksta. Tautas pelni krājās zilbēs.
Bet cerības nav apraktas. Tiem spītīgs gars.
Ar cilvēku dzīvēm tiek austs spīdīgs dzelzs priekškars.
Kad koka būdā, kur asiņainu pēdu priekšnams,
Vārgs kā sala uguns, bērns salst, krēpu ciestdams.
Bet kad pavasaris, simts nāves vēlāk, ir pienācis
Un par godu tam, skaņojas lēnā garā sienāzis.
Lopus ved no ganībām, lai aplokos sadzītu.
Tie smaida, bet brūces tos vien aprokot sadzīs.
Tuvos un ādu norāvusi sistēmas dotā diēta.
Vāji, padzisuši, bet to sirdīs plosās himēra.
Saimnieks nenojauš, ka to lopi sirgst sērgu,
Jo sirdīs ar brīvības ideju tiem dzims bērni.

Atmoda šņukst mātu azotēs.
Un tā izaugs. Tā tautu kā rakstaina josta apjozt spēs.
Atmoda šņukst mātu azotēs.
Un, kad modīsies, tā tautai zemi kā brīvību atdot spēs.