Elpojot dziļi

Es vēroju tautas sadzīvi, elpojot dziļi.
Man sien mezglu ap kaklu kā vērpjot dziju.
Mani žņaudz, bet klusēju, elpojot dziļi.
Es tumsā, maldugunīm sekojot, minu.
Senču asinis elpo dziļi, kad man sāp.
Vairs nav laiki, kad taisnību var panākt lāpas.
Ja atkal žonglēsim bruģi, sanāks prāvas.
Varu runāt par lietu kā traktāts vai Klāvs,
Bet nav logu vairs, pa kuriem mani izmest.
Nav tas vagonu laiks, kuros var izvest.
Āmuri, sirpji nolikti. Nevajadzīgi nagus raut.
Citi instrumenti divdesmit gadus jau.
Es elpoju dziļi, kad mana galva tiek piebāzta
Viltus ziņām, kuras kāds manī liek iebāzt.
Es elpoju dziļi, redzot, ka bieži piekāpj
Kāds kaimiņš, kurš manas mājas spiež nievāt.

Es elpoju dziļi uz ielas. Salst rokās talons.
Baroniela. Es gaidu sesto kā barons.
Uz mani gaida citi, kamēr gaidu no citiem,
Man tam nav laika, kaut Dievs dod laiku visiem.
Ik dienas uz kādu gaidu. Ik diena kā rinda.
Dzīve kā klade. Daudz rindas kā uz trimdu.
Mana lapa, es rakstnieks kā viens uz simtu.
Gaidu, kad mani glābs. Kaut laiva gausāk grimtu.
Elpoju dziļi. Ūdens vēl nesmeļas zābakos.
Tie, kuri smējās, nesmejas, kad jāglābj tos.
Elpoju dziļi, gaidot, kad izglābs labākos.
Gaidu, jo solīja, ka pēc manis atnākšot.
Elpoju dziļi, kad ūdens mutē sāk smelties.
Pazūd glābējkuģis. Solīja, nāks vēl viens.
Gar acīm satumst kā beidzies būtu cēliens.
Gaidu, kad vilnis mani noslaucīs kā sētnieks.

Es elpoju dziļi, jo nezināju, ko iesākt.
Es elpoju dziļi, jo nezināju, kā ko tiesāt.
Es elpoju dziļi, kad svešs mājās ienāca,
Bet vairs nezināju, ko vainot, kad tas laiks pienāca.

Es elpoju dziļi, jo domāju - būs reiz labi.
Es elpoju dziļi, kad taisnību teica gadi.
Es elpoju dziļi, kad mums visiem darīja pāri,
Sastrīpotas bandas, pašu baleliņi, karaļpāri.

Kaut rokās būtu bijis Zāles spēks, lai zvaigznes debesīs celtu.
Es elpoju dziļi, kad man ņema nost pēdējo elpu.