Izvēles Priekšā

[1. Pants: Reinšteins]

Tā vietā, lai saietu sviestā, es repoju šajā dziesmā
Nesadegot liesmā, kas padibeņus tiesā
Tā vietā, lai žēlotos, es stāstu to, ko vēlētos
Un sāku būvēt pamatus, kas ienaidniekam lamatas
Tas nav hobijs, tas ir amats
Nesasteigts dzīvesveids, zemapziņai reids
Nots uz nots, takts uz takts, naktī dzimumakts
Naids pēc naida un tad smaids mani gaida
Bet tas pārdomas taisa, ka var aptrūkties gaisa
Tie, kas gaisu maisa, tie ir dabas kļūda
Tiem spēks zūd, lūdzu
To vietā jādzimst šai pasaulē bija citiem
Domās gudriem, nevis savā prātā plikiem
Tā vietā, lai satrauktos, es labāk iesnaužos
Jo nevēlos jau nosirmot tā kā mietpilsonis
Kurš neizskatās par matu labāk, tā, kā beigts ronis
Reinšteins un Georgs sāk uzņemt apgriеzienus
Jo priekšā straujš pagrieziеns
Uz galda indēts ēdiens, tam jāpieliek ir punkts
Jo ir jumts, kas ir jāpietur, miesa, kurā jāiedur
Un vietas, kurās jāpaspēj vēl būt
Tā vietā, lai sapūtu, vēl zināšanas vajag apgūt
Tā ir patiesība, tik patiesa, cik nepatiesa ir parūka
Lūk, palūk, tie pazūd, kam vajadzētu mainīties
Lai beigtu viņi baidīties, ar sintētiku niekoties
Jo pienācis laiks sārtā ābolā ir iekosties
Tas ir, piedurties pie tā, ko tu tiešām vēlies
Vienalga no kāda sociālā slāņa esi cēlies

[piedziedājums]
Tā vietā, lai ļautu uguns liesmā degt un postīt
Mēs aplejam ar ūdeni, lai mūs neturpina plosīt
Tā vietā, lai ļautu lētām dziesmām galvu sagrozīt
Mēs liekam pretī savējās, lai jūs spētu saklausīt

[2. pants: Georgs]
Tā vietā, lai slīktu skumjās, es slīkstu priekā
Tā vietā, lai nīstu, es mīlu, jo tikait tā es savu izcīnu
Redzu krāsas tik krāšņas, sajūtu ieelpu un mirkli, kurā esmu
Tveru tagadni un jaunu iedvesmu, iekuru sevī cerības liesmu
Lieku vairogu pret aso domas iesmu, radu dzeju un dziesmu
Tā vietā, lai atriebtos, es piedodu
Tam laimi dodu un pierodu, jo neroku sodu
Ja grimst, padodu roku, neaizskarot godu
Un līdz ar to daudz ko jaunu rodu
Naids ir kā šķērslis katra prātā un it visā
Tā vietā, kad apziņā tas strādā
Lai iet badā prom, lido svabadā
Taču, paskat, kā vējš šalc un plēš
Gar kokiem tik asi tas tēš, kas rūpes dzēš
Kur vel putna melodija
No kā rodas dvēseles harmonija
Kur dzied un plaukst dabas simfonija
Tik garšīgi, cik garšīgi var garšot un smaržot cidonija
No tā tikai tā varam spēkus smelt un smelt
Gūt mācību augstāk skatīties un celt

[piedziedājums]
Tā vietā, lai ļautu uguns liesmā degt un postīt
Mēs aplejam ar ūdeni, lai mūs neturpina plosīt
Tā vietā, lai ļautu lētām dziesmām galvu sagrozīt
Mēs liekam pretī savējās, lai jūs spētu saklausīt