Vienprātība

Tas notika sen, ļoti sen
Bet šo stāstu es glabāju vēl
Tas stāsts tā kā upe vēl dūc
Tā kā mūžīgi uguņi rūc

Nu jau desmit gadu šie vilcieni dzied
Seno dziesmu, ka jāaiziet

Mēs sēdējām pustumsā
Ogles kvēloja pavardā
Aiz loga tur pustumsā
Melni zibeņi staigāja

Tad viens cēlās un teica, ka ārā kāds stāv
Citi teica, ka tur nekā nav

Viņš cēlās un izgāja viens
Bet mēs palikām visi kā viens
Mēs gribējām zināt, kas būs
Kas tik vēlu var traucēt mūs

Tad, kad ārpusē klauvē, tad nevajag iet
Neviens nenāks, ja durvis būs ciet

Mēs atkal te pustumsā
Ogles atkal ir pavardā
Aiz loga, tur, pustumsā
It neviens vairs nestaigā

Un ir labi, ja ir tāda vienprātība
Ka nav jāiet un jāatver