Atbalss

Būs rudens nakts, vējš izģērbs kļavas
Tās atdodamās pašas sev pērn
Un domājams, ka tieši tādā laikā
Pie manis iegriezīsies Šarls Bodlērs

Viņš viegli smīnot nāks pār gadu kauliem
Es dzirdu jau kā tumsā soļi klaudz
Ir labi, ja starp mirušiem ir dzīvie
Jo dzīvo vidū miroņu tik daudz

Lai svētīts brīdis simtreiz nolādētais
Kad pēkšņi nodreb ikdienības gaiss
Kad priekštatības izgāzdams no eņģēm
Nāk sevi pieteikdams kāds apmātais

Un nerimsies viņš, taranējot mūrus
Kaut cīņu zaudēs, sevi nezaudēs
Un tā būs uzvara un tai būs jauna atbalss
To atceries, tiesātāju bars!