Balāde par balto kuģi

Bils vienmēr jūrā lūkojās
Viņš bija savādnieks
Tēvs pēra, māte zoboja
Un lielie brāļi smēja

Bet kādunakt
Kad acis ciet bij' aizdarījis miegs
Pie rudā Bila pagalvja
Balts kuģis atpeldēja

"Ser Viljam" teica stūresvīrs
"Man ir tas gods jūs sveikt
Jūs, kaptein, klausīs kuģis šis
Gan bezvējā, gan vējā"

Bils pamāja, bet nespēja
Kaut vienu vārdu teikt
Kad baltais kuģis pagriezās
Un jūrā aizpeldēja

Bils vienmēr jūrā lūkojās
Un auga liels un slaiks
Līdz tam jau sāka sprogoties
Zem zoda rudā bārda

"Ardievu, māt" viņš sacīja
"Man ceļā doties laiks
Ja baltā kuģa nebūs man
Lai nav man goda vārda"

Bet kuģis, ko viņš nolīga
Tas bija melns kā nakts
Bils, zobus griezdams, dienēja
Pie darba pušu rāvās

Un vienmēr jūrā lūkojās
Kad nāca viņa vakts
Un vienmēr gauži noskuma
Un visos krogos kāvās

Bij' Mērija, bij' Mollija
Bet Bils bij savādnieks
Vienmēr ar tukšām rokām viņš
Kā klaidonis uz bruģa

Viņš lūkojās un lūkojās
Līdz dzisa dzīves prieks
Piе baltas bārdas tika viņš
Bet ne pie balta kuģa

Piе Kronštates reiz vētra bij'
Un Bilam gals bij klāt
To noskaloja viesulis
No klāja trakā jūrā

Un pēkšņi atkal sadzird viņš
Sauc stūres vīra balss
Un rāmā selgā līgojot
To gaida balta bura

Bils klusi saka stūrmanim
"Es būšu klāt tūlīt"
Un viļņa galā paceļas
Ar lepnu smaidu sejā

Tad nāca nāves eņģelis
Tam acis aizdarīt
Un baltais kuģis pagriezās
Un miglā aizpeldēja