Fatamorgāna

Līst lietus un Parīzes ielās
Mans sapņu ormanis zvana
Es zinu, ka pilsētā šajā
Ir meitene Fatamorgāna

Es vedu tai nozagtas rozes
Aiz stūra glūn greizsirdīgs Pāns
Un manī tad pēkšņi sāk smieties
Jeseņina huligāns

Un tomēr šais smieklos ir drudzis
Pat sabīstas ragainais Pāns
Un stundas, kā šaudīgas zivis
Rij milzīgs, melns pelikāns

Tad saki, jel, važoni vecais
Cik ilgi tā atlicis braukt?
Es zinu, ka liktenim manam
Šo meiteni neatsaukt

Tad važonis pasmaida skumji
Un saka: "Vai nebūs jau gana?
Tev, apmātais, līdz visu mūžu
Iet meitene Fatamorgāna"