Nevajag mierināt

Kā nu tik spēji man ir aptumšojies skats
Vai tiešām pienācis mans melnais mūža gads
Kas tagad atliek man vai smagi nopūsties
Un savā nespēkā it visiem atzīties

Bet tas kas baili vien ir dzīvē pazinis
Kas zina gaužām maz, tas zina gaužām maz
Jo tikai nelaimē tie vārti īstākie
Uz dzīvi atveras, uz dzīvi atveras

Ei, nevajag mierināt, ei
Ja reiz jūs palīdzēt, ei
Man nekā nespējat, ei
Ei, ja reiz jūs sāpīgāk, ei
Brūci man uzplēšat, ei
Nevajag mierināt, ei

Kādēļ tik sāpīgi man šobrīd acis kvēl
Vai savu nedienu jeb sevis man ir žēl
Kas tagad atliek man - sev virsū pelnus bērt
Un visiem atzīties, ka nav vairs dzīvot vērts

Ei, nevajag mierināt, ei
Ja rеiz jūs palīdzēt, ei
Man nekā nespējat, еi
Ei, ja reiz jūs sāpīgāk, ei
Brūci man uzplēšat, ei
Nevajag mierināt, ei

Ei, nevajag mierināt, ei
Ja reiz jūs palīdzēt, ei
Man nekā nespējat, ei
Ei, nevajag mierināt, ei
Ja reiz jūs palīdzēt, ei
Man nekā nespējat, ei

Ei, ei, ei, ei
Ei, ei, ei, ei