91

[Ievads]
Hei… laipni lūgti, mana karaļvalsts
Ievedu dziļi, stāstu gari, plaši kā katafalks
Zem kājām karalauks, virs galvas varas balss
Elle un debesis, bet kas tad īsti rada maldus?
Kultūras bada saukts – hollakausts
Turētas badā galvas tiecas pēc gada balvas
Melu gana daudz, zinu pārāk daudz
Iepazīsties, tā ir mana paaudze… če!
Ballīte un muļķības un
Ballīte un muļķības un
Ballīte un muļķības un
Ballīte un muļķības un
”kas tu vēlies būt, kad izaugsi liels?”

”nejauši pagadījies!” mātei saka dzemde
Spirāļu līkločos jāsteidz tad vemt
Deviņi mēneši, viena nedēļa
Un redzēsi, kā tevi rītausmā pārsteigs kā menti
Pasaulē, kur jāzina, ko dot un ko ņemt
Kur prātu ar laiku nožogo lenta
Jā, tie ir tavi gēni, jā, tava daļa Eiropas
Saņem to, ko pelnījis un klāt galvā neiroze
Mazi, mazi zēni, kad stiepjas tie kauli
Nomodā smejas, jā, bet miegā tie raud
Tad naktis paliek īsas, nevar dienā bez snaudas
Pasaki, ko tas izmaina, draugs?
Un senči saķer galvas, ak’ šī riskantā paaudze
Tā nenesīs peļņu tev kā izlaistas maukas
Vārdi, kas nāk no tik naivas tautas
Varbūt tomēr tas izmaina daudz... ko?
Jā, šeit būs viens, kas tevi mācīs
Pēc iespējas ātrāk tu aizmirsti
Visu, ko stāstu, ko domāju
Vai nemosties nekad, jo tas ir tikai sapnis
Par to, kā no pūļa šeit ir izlecis viens
Agrāk solījās bizness būt liels
Turēts būrī, bet kā to iznest uz ielas?
Šis dzīvesveids man piešķīris divdesmit piecus

[Piedziedājums]
Deviņu vīru spē-spē-spēks, viena galva
Tas, ko tu redzi sev tagad priekšā pilnīgi vienalga
Pilnīgi vienalga / pi-pi-pilnīgi vienalga? dzirdi, ei
Tas, ko tu redzi sev tagad priekšā - pilnīgi vienalga, ugh!

[Nobeigums]
Kad dzīve sāk ņemt uz zoba
Pa citām takām nesas doma
Pilnas pakas, uz pleca soma
Ja visi ceļi ved uz Romu
Tad 140 un esmu prom