Tu esi tāda viena

Nav nekā neparasta, ka rīts pēc tevis taujā
Ar rītu metos kaujā izcīnīt vēl piecus mirkļus snaudai
Un kas, ja neaplaudēs
Caur acīm aizvērtām var nepazīt

Un ne no brīva prāta kāds
Pie sirds tik cieši pieķeras
Un rokām sažņaugtām to neatlaiž
Un ne no bailēm rozes stāds

Pie zemes cieši pieglaužas
Tam vēl no ērkšķiem ziedi jāatlaiž
Tu esi tāda viena no mākoņiem ar pienu
No tevis nodzerties

Kā Minhauzenam uzticēties
Un visa zeme brīnās kā sirds to neapzinās
Uz kuru debess pusi
Ziema šogad aizbēgusi
Tā aizskrien nesaprasta

Vai man uz pieres rakstīts
Viņš ziemu nesapratīs
Un piedot nepaprasīs neparko
Es esmu tāds kā prasīts
Līdz galam nepārmācīts
Un nebrīnies, ja vējš mūs nenoskries