Trīs runči

Trīs runči kādā krogā par Rīgas jumtiem dzied
Par jaunību kas garām un arī šķērsām iet
Cik meiteņu ir mīlēts, cik pelīšu ir ķerts
No priekiem un no bēdām cik balderjāņu dzerts

Un saka pirmais runcis, tam donžuāna skats
Kad es vēl puika biju, man bija baiga acs
Par kilometru tumsā, pa trim, kad gaisma svīst
Es manīju kur kaķes pa jumtu kori klīst

Un saka otrais runcis, kad es vēl biju jauns
Ak, vai cik skaists es biju, cik elegants un glauns
Ja ne nu Harijs Liepiņš, tad Jakovļevs, jā gan
Un visas Rīgas kaķes tad pakaļ skrēja man

Un saka trešais runcis to garo runča miau
Es biju pirmais tenors, vairs kaķiem tāda nav
Uz jumta dāmu bariņš man allaž bija klāt
Nudien, pat Kārlis Zariņš tā nespēj uzdziedāt

Trīs runči kādā krogā vēl ilgi maļ un maļ
Par jaunību, kas paiet un nenāk atpakaļ
Bet pienāk jaunais runčuks un saka: “Veči, čau!
Man nav, kas jums reiz bija, bet ir kas jums vairs nav”

Un tādēļ saucam mēs - skaista ir jaunība
Skaista ir jaunība, tā nenāks vairs
Tā nenāks, nenāks vairs, tā neatgriezīsies
Skaista ir jaunība, tā nenāks vairs