Glāb mani

Glāb mani!
Šobrīd laikam liktenis nestāv klāt man
Izbesījies kā pa kāpām kāpdams
Augšā, lejā rāpdamies
Krāps gan, tomēr cerību pilns sev saku
Sāp gan - tas ir tikai tāds periods
Kad ausis neatšķir mono no stereo
Un acīm melnbaltas izskatās tās ainas
Kas agrāk iedvesmoja un šķita krāsainas
Te nav nedz vientuļu salu, nedz arī pasaules malu
Cilvēku apkārt bari, tā, ka pat nemana galu
Tik reizēm nejūt ne karstumu, ne salu
Raustīdams skatienu te tuvu, te tālu
Histēriski saukdams, aū, ē, ī...
Pat atbalsi nesadzird, kā tuksnesī
Mostās naids, kā iekarsušā krustnesī
Zinot, ka pēc kaujas sazagto uznesīs pilskalnā
Un manāmi vairo spēku
Apziņa, ka vēlāk tiks atlaisti grēki
Tā vieni pieņem likumus
Tā, lai paši tos var apiet
Tā kā mīnas sapieri vai scenārijus aizmāršīgi aktieri
Ja nu es maldos sakiet droši
Es sapratīšu
Ceru, ka krietnas acis šo vēstuli atradīs visai drīz
Jo, protams, laicīga ir katra krīze...
Vo vells, tālāk ne sūda nevar salasīt