Brīnumi

[Rūdolfs Plēpis]
Kādā ne pārāk blīvi apdzīvotā Eiropas karaļvalstī
Reidz dzīvoja parasts puisis
Viņš bija ceļojis uz citiem pasaules nostūriem un šo to bija arī redzējis
Un tad, kādu dienu pēkšņi viņu negaidīti, apžilbināja spilgta gaisma visu varavīkšņu krāsu gammā
Un apdullināja plaša diapazona tarkšķoša, griezīga skaņa
Un kopš tās stundiņas, viņš pārstāja brīnīties
Nekas un nekur vairs nespēja viņu izbrīnīt
Gāja gadi
Un lai arī kā jaunais puisi censtos
Pat tad, kad viņam tiki rādīti viss apbrīnojamākie triki, elpu aizraujoša daile vai neredzētas bagātības
Viņa seja vienmēr palika nemainīga un skatiens ledaini auksts
Tu taču solīji, tā nevar! Mums taču bija noruna!
Izmisumā kliedza puisis, bet atbildes nebija
Tā viņš klejo, vēl šobaltdien
Cerēdams atrast kādu brīnumu, kas liktu viņa acīm iemirdzēties, elpai aizrauties un sirdij' pukstēt straujāk