Tur aiz debess malas

Nebij' milzis mans draugs, ne ar' mazais kāds
Tāds pats kā mēs visi, ne ar ko savādāks
Div' rokas, div' kājas, acis kas mirdz
Viss savā vietā, arī sirds

Viņš tālumā vērās, kā gaisma bij' klāt
Ne to sasmīdināt, ne sarūgtināt
"Tur aiz debess malas, tur vēl ir kaut kas!"
Tas spītīgi teica un atvadījās

Viņš gāja un gāja, neatskatījās
Augša rāpās uz visa, kas pagadījās
Koku celmiem un statuju postamentiem
Baznīctorņiem un pagānu sakramentiem

Kamēr reiz kalna galā tas uzdūrās
Kādam vīram, kas ar' tālē lūkojās
Tik uz mirkļi saskrējās viņu skats
Un tie saprata - mēs esam viens un tas pats

Jau sen neviens dienas vairs neskaitīja
Cik reižu laiks gadskaitļus samainīja
Neba es savādāks, bez grēka kāds
Tāds, kā pāraudzināts, kā izlutināts

Bet tad kādudien bilde man trāpījās
Kur viņa tik lieliski izskatījās
Vēl viņa un viņa un abi mēs
Līdz es nolēmu - tas kaut ko nozīmē

Pret rītu mans draugs bija atgriezies
Ne pārmocījies, ne noraizējies
Kūru pirti, lai putekļus nomazgā
Baltu kreklu un dažus mēriņus klāt

Man nekas viņam nebija jājautā
Viņa acīs viss pateikts bij' tik un tā
"Tur aiz debess malas, tur vēl ir kaut kas!"
Tas domīgi teica un atvadījās