Skumjas Nepazaudēs

[1.pants: Bush]
Pliekanas aizmiršanas, auklas kaklā liekam
Zin' mēs laikam ne tajā laikā tiekamies
Strupas vaimanas kā bez upes laivas
Nostādītas malā izsalkuma gaidās

Pārāk naivas ir šīs mīlestības noskaņas
Kas bez izsalkuma ieslīgt naidā
Nosauc iemeslus, kāpēc jādzīvo bez iedvesmas
Šīs skaņas ir kā kontrabandas viskijs ievests

Akmens logā iemests, It kā viss ir bijis
Tajā brīdī parādās pavisam jaunas nebijušas, priecīgas varbūtības liecības no Rīgas
Tāpēc jau šīs dziesmas ir tik minorīgas
Tās kā asaras acīs dzīves netaupītām mātēm

Daži labi fāteri pālī vēl kopš barikādēm
Tad jau sanāk visa nācija šēž uz āderes
Viens te pārdevies, cits uz pāris gadiem projām devies
Un kā tev iet? Tad es atcerējos Nevietu

Šī glāzе pēdējā
Es pavēlēju vairāk neliet
Pārāk ilgi sēdējām un zini, es tā arī nеsapratu ko tu gribi
Ko tu gribi

[piedziedājums]
Gari trotuāri, manas esplenādes
Akurāti glabāja pilsētas aromātus
Pavasara saule mānīgā
Lika viņiem tiekties pēc kaut kā grādīgāka

Gari trotuāri, manas esplenādes
Akurāti glabāja pilsētas aromātus
Pavasara saule mānīgā
Lika viņiem tiekties pēc kaut kā grādīgāka

Gari trotuāri, manas esplenādes
Akurāti glabāja pilsētas aromātus
Pavasara saule mānīgā
Lika viņiem tiekties pēc kaut kā grādīgāka

Gari trotuāri, manas esplenādes
Akurāti glabāja pilsētas aromātus
Pavasara saule mānīgā
Lika viņiem tiekties pēc kaut kā grādīgāka

[2.pants: Wiesturz]
Sapņi kaut kur Havajā
Mājasdarbi tramvajā, sabojā bērniem rīta smēķa burvību
Dziļa elpa kad piepildās telpa
Smiekliem asarām, liekiem vasarā

Vajadzīgiem rudenī, kas apveltīja ar neviltotu uzmanību
Atmetot patmīlību, pametot sabiedrību
Klusi smiekli kopā ar sarkandzelteno
Gladioles un neviens nevar atņemt to

Ko citi pazaudēja vasaras svēlmēs, kurus nomāc materiālās vēlmes
Kaut ko iebilda pavasara saule mānīgā
Kas nespēja samierināties un vēl sāpīgāk nevarēja
Atlaist jostu vaļīgāk, pazaudēja vārdus starp sapņiem un sapņus darbā

Liesmu pavardā sargā pret svešām atmiņām
Kas lūdz piedošanu mazajām actiņām
Nebaidies, tie ir tikai baloži kas pārdroši
Tuvojās tumsai, kuru atnesa krēsla, saule vēsa

Bet rudens paliek silts, siltos toņos
Spligts, spligtos sapņos, kas noliec īstenību
Kur sakostiem zobiem noklusē par perversību un logiem
Kas spīdēja tikai naktīs

Par sašutumu atzīs, kurus pašus rakstīs, savus dzīves stāstus
Par pilnu glāzi ar rumu
Par cilvēkiem kas uztraucās par iedegumu
Par sliktu ieradumu, nespēj piedot

Bet tāpēc jau pie tā pierod
To ņem pat tad, ja nedod
Kamēr vējš lapas kraujot kaudzēs
Skumjas nekad nepazaudēs

[piedziedājums]
Gari trotuāri, manas esplenādes
Akurāti glabāja pilsētas aromātus
Pavasara saule mānīgā
Lika viņiem tiekties pēc kaut kā grādīgāka

Gari trotuāri, manas esplenādes
Akurāti glabāja pilsētas aromātus
Pavasara saule mānīgā
Lika viņiem tiekties pēc kaut kā grādīgāka

Gari trotuāri, manas esplenādes
Akurāti glabāja pilsētas aromātus
Pavasara saule mānīgā
Lika viņiem tiekties pēc kaut kā grādīgāka

Gari trotuāri, manas esplenādes
Akurāti glabāja pilsētas aromātus
Pavasara saule mānīgā
Lika viņiem tiekties pēc kaut kā grādīgāka