Ripoja akmens

Ripoja akmens lejā no kalna
Domāja kā nu būs
Vai zemu kritīs, vai tālu ripos
Vai saules smiltīs žūs

Vai ceļš vēl ir tāls
Nav neviens kam pajautāt
Viņš tic, ka nekad nevajadzēs stāt

Bet tikmēr tur aiz kalna viņa pusē
Dziļa, dziļa upe projām skrien
Un par to, ko zina, mēmi klusē vēl arvien

Bet tikmēr tur aiz kalna viņa pusē
Dziļa, dziļa upe projām skrien
Un par to, ko zina, mēmi klusē vēl arvien

Ripoja akmens ilgi, jo ilgi
Skatījās debesīs
Varbūt tā krauja līkumā straujā
Augšā to uzmetīs

Vai būs tur vēl kāds
Nav neviens kam pajautāt
Viņš tic, ka nekad nevajadzēs stāt

Bet tikmēr tur aiz kalna viņa pusē
Dziļa, dziļa upe projām skrien
Un par to, ko zina, mēmi klusē vēl arvien

Tai dzelmē kur guļ akmens salauzta sirds
Mēs arī reiz būsim līdzās
Un pērlēs, kas tur cēli vientuļas mirdz, mēs rotāsimies

Bet tikmēr tur aiz kalna viņa pusē
Dziļa, dziļa upe projām skrien
Un par to, ko zina, mēmi klusē vēl arvien

Bet tikmēr tur aiz kalna viņa pusē
Dziļa, dziļa upe projām skrien
Un par to, ko zina, mēmi klusē vēl arvien
Un par to, ko zina, mēmi klusē vēl arvien
Un par to, ko zina, mēmi klusē vēl arvien