Pirms desmit gadiem

Tad Žeņa nebija vēl kopā ar Aņu
Kaimiņiene nepameta vīru plostā ar Saņu
Vismaz likās, ka nav aizliegts vēl domāt par skaļu
Un paziņas neslēpa acis pēc koka vai svara
Tad nebija hip-hopa šajā Ropažu namā
Es gāju uz skolu, un gatavoja brokastis mamma
Sēdēju istabā. Viens. Gaidot, kad atnāks tēvs
Jau pagāja desmit gadi. Viņš nav atnācis vēl
Mātes asaras virtuvē, bet var pierast pie visa
Tad vēl nezināju, ka sāpes var ierakstīt diskā
Šāds veids iedarbīgs likās, bet vēlāk. Un zin', kā?
Pat atmiņas nazi cenšas iebakstīt ribās
Tad Kaspars nebija vēl kļuvis par tēvu
Katrs vakars man nebija vēl kļuvis par spēli
Viss būtu citādi, iespējams. Zinu, bet neticu
Tad nebijām vēl apglabājuši Mišku un Denisu

Tad Es vēl nesāku smēķēt
Un nemēdzu pazust bieži centrā uz nedēļu
Neskaidros vakaros, spridzinot petardi uz korķa
Un Dvīņu torņi stāvēja vēl neskarti Ņujorkā
Nebiju sacepies kā olas uz pannas
Par to, ka ir neīsti cilvēki kā ogas uz “Fantas”
Viens dodas uz vannu, cits dodas uz gadu
Aiz žoga bez skata uz Rīgu. Visi vēl bija šeit. Tas, protams, bij’ labi
Mūsu rokās ir darbi, un beigās bez asarām
Lai gan zinu – mēs dzīvojam Teikā, ne pasakā
Tad Latvijā nesākās vēl kredītu bums
Un bankas neizpisa šo valsti kā neglītu kuci
Manas cerības nebija sabrukušas kā Berlīnes mūris
Un nākotne likās spoža kā uz eglītes spuldzes
Tad man likās – viss ir tā – nu tā, kā tas izskatās
Īsāk sakot, pirms desmit gadiem bija citādāk