Nereīda

[Intro]

Basām kājām, ostas smaku ielenkumā
Uzvalkā izdilušā, kas paslēpj iedegumu
Izstiepis plaukstu, sastindzis stāv
Gaida, kad kāds iemetīs naudu, bet atbildes nav
Smaids bikls. Skatiens neziņu mazina
Es Viņu pētu aiz stikla. Es Viņu pazinu
Viņš nāk no vietas citādas
Tai vietā ceļu malās dzied cikādes
Ainavas gleznotas – šķiet kā no izstādes
Un mākoņi debesīs caurspīdīgi kā kristāls
Avotu ūdens spēkpilns un vitāls
Un cilvēku smaidi tai vietā jēgpilni likās

[piedz.]
Bet Laime ir trausla. Laime ir trausla
Un, ja ne apstākļi, cilvēks to sagraus
Liec aiz auss. (Liec aiz auss)
Liec aiz auss. (Liec aiz auss, mans draugs)
Laime ir trausla

Un kādu dienu, kad Viņam apslima māsa
Uz blakus ciemu Viņš devās pie apriņķa ārsta
Pa taku vienu gāja gar jūras krastu
Pēdas dedzināja smiltis, kas mūžam karstas
Bet kas tas? Būtne draiska kā vasara gaisma
Kā no pasakas skaisti. “Spīd kā vakara zvaigzne”
Tuvojās maigi. Sitās vētraini sirds
Zaļas acis un mati, kas zeltaini mirdz – Nereīda!
Viņš bija mājās no rīta. Kluss un domīgs
Sajūtot smīnus, viedokļi sāka zaudēt nozīmi
Apreibt no mīlas. Drudzis un tirpas
Viņš novērsa skatienu un klusi bilda:

[piedz.]
“Laime ir trausla. Laime ir trausla
Un, ja ne apstākļi, cilvēks to sagraus
Liec aiz auss. (Liec aiz auss)
Liec aiz auss. (Liec aiz auss, mans draugs)
Laime ir trausla”

Klīda bezgalīgi, bet tas nepalīdz un (un)
Seja dzeltenīga kā pēc hepatīta un (un)
Jā, pēc Nereīdas rētas nesadzīst un (un)
Jā, šīs sāpes sulīgas kā nektarīns. Un? (Punkts)
Pameta darbu kā Viņu uz mūžu pameta prāts
Nepazīst laimi it kā Viņam kāds uzlika lāstu
Sastindzis kā armatūra; ostas statuja stāv
“Jā, karma sūra. Tosts! Salej man, brāl!”
Es teicu. Glāze tukša – farizeja gavēnis
Sievietes ir vīru Ahileja papēdis
Es nodomāju un pašam pēkšņi salecās sirds
Uz mana pleca gulēja mats, kas tik zeltaini mirdz

[piedz.]
Laime ir trausla
Un, ja ne apstākļi, cilvēks to sagraus
Liec aiz auss. (Liec aiz auss)
Liec aiz auss. (Liec aiz auss, mans draugs)
Laime ir trausla