Mēs

Sveiki, pasaule, tu jau mūs zini
Ja mums ir garlaicīgi, tad te čista būs slimi
Mēs esam tie, kas savas paziņas nodirš
Jau piektdienas vakars? Atkal aliņš un soliņš
Mēs esam tie, kas uz kaut ko ātri pierunās
Kā dzert pilzenes alu un zīmēt krānus pieturās
Ēdam semenes, līdz uz zemes kāpas biezumā
Ir čaulas, tik augstas, ka tās pat rādas Lietuvā
Neopulāras – tikai tādas filmas ir topā
Vienmēr sanāk taisīt pases bildes uz pohām
Te javairās no suņu sūdiem, ja tu kāp uz zemes
Ārā tikai pīpējam, nu, tā, lai māte neredz

Mēs – visu dienu sēžam neko nedarot
Mēs – par kuriem saka, ka tie neko nevarot
Mēs – varam spriest, kas ir krīze, kapitalisms
Bet mums saka – „Nеrunā, tev tīņu maksimālsms!”
Mēs – darītu, ja nebūtu slinkums
Mēs – gribam naudu, mēs tak’ nelūdzam simtus
Mēs – rеdzam kā iet laiks, to nesavākt
Mēs – slēpjam to, ka bail, ka nesanāks

Senči nesaprot, ja kādu tekstu izlasa
Būs ģimenes strīdi, ja runa iet par sekmju izrakstu
Jo esam pārāk lepni, lai kādu testu izprastu
„Strādā!” To dzirdot seja tāda it kā nestu miskasti
Mēs salīdzinam citus ar sevi
Bieži sakam tādu frāzi – „Nē, nav bikses par zemu!”
Reizēm mainīties jau ir dēļ kādas princeses vērts
Bet mēs bieži sakam „nē” tikai principa pēc
Tev ir īss, pincetes pērc, ja saki, ka šīs rindas ir grēks
Tu nevari mums simpatizēt
Tā sabiedrība attīstās no pusaudžiem lisiem
Kur, ja tu esi labāks, tas ir uzbrauciens citiem

Mēs – visu dienu sēžam neko nedarot
Mēs – par kuriem saka, ka tie neko nevarot
Mēs – varam spriest, kas ir krīze, kapitalisms
Bet mums saka – „Nerunā, tev tīņu maksimālsms!”
Mēs – darītu, ja nebūtu slinkums
Mēs – gribam naudu, mēs tak’ nelūdzam simtus
Mēs – redzam kā iet laiks, to nesavākt
Mēs – slēpjam to, ka bail, ka nesanāks

Tāpēc visi skatās neticīgi bieži
Kad saku savus sapņus un te nemitīgi bliežu
Uz mums lūr, nu, ķipa, lai tie nezinīši spriež
Ķipa – „Ko tu ceri īsti, un vai nemetīsi mieru?”
Un varbūt arī daudzi nebūs ļoti bagāti
Jo neesam tie, kuriem ir tie kroņi glabāti
Un man bieži saka „stāvi”, ja man ir soļi platāki
It kā tagad jau ir visi dzīves toņi atklāti
Kad jāklausās kas pamācošs man tēlot vaj’g
Pluss es to daru ķekša dēļ kā pērkot Nike
Un tā velme kaut ko darīt krūtis tik’ izdilst
Es kā visi pūlī – ne sūdīgs, ne izcils
Ikdiena – paiet visa dzīve netā, masa aug
Gribu pacelties virs tā, bet ne kā astronauts
Nevis kurpes, bet converse es sasienu
Jo kāda jēga pieaugt, ja tie kompleksi paliek
Jo ir daudzi, kuri līdzināsies masu tēliem
Vecāki, kas viens otram riebj caur pašu bērniem
Moš’ mēs būsim tadi paši kādu dienu, bet cerams
Mēs atradīsim mērķi un savu vietu uz Zemes

Mēs – visu dienu sēžam neko nedarot
Mēs – par kuriem saka, ka tie neko nevarot
Mēs – varam spriest, kas ir krīze, kapitalisms
Bet mums saka – „Nerunā, tev tīņu maksimālsms!”
Mēs – darītu, ja nebūtu slinkums
Mēs – gribam naudu, mēs tak’ nelūdzam simtus
Mēs – redzam kā iet laiks, to nesavākt
Mēs – slēpjam to, ka bail, ka nesanāks