Lidosta mehāniskiem putniem

Jā, viņi nevicinās spārnus tā
Viņu galvas ir no metāla
Viņi nelido
Viņi tik trauc apkārt debess klajumā neprātā
Viņus tikai par putniem sauc vien neapturamiem
Kas patiesībā nemaz jau nedzīvo

Tie neplīvo vējā
Viņi nedziedās tev no rītiem, vakaros
Tiem nav kur aizmirsties
Kā tiem, kas var debesīs kliegt
It nekā viņi neredz un nepārdzīvo
Viņu sejas ir noliektas šajā lidostā

Tavi gari ķermeņi nav mana acu gaisma
Tikai pretī joņojoša staru plaisa
Skrejceļa spuldzes kūp, lampu drudzis manī drūp
Tiem lidojošiem, tiem nav roku

Nav izriestas krūtis, brūces, kas noasiņo
Nav vienīgā, vien rēcoša esamība un siena
Izplūdes gāzes man skan gan vienam
Salonu vibrāciju, rāciju radītās trīsas

Līdz smaka traka, līdz baltkvēlei aka
Kas sakarsē, sadedzina neiesildītos krēslus
Liek tiem skriet, liek viņiem traukties
Bezspēkā namos kā kamols zemē maukties

Attālumi saraustīti, mehāniska atkarība
Novēlota barība un visas citas trīsas
Liek uztraukties, aizmirsties, atdoties man un mocīties
Vilkt paralēles, mērogus, saskaņot ar visiem citiem

Pārējiem tavējiem, kas arī telpā saimnieko
Līdz beigās paguruši, nebrīdinot visus citus
Noklusē, nokavē, nodeldē un iznīdē
Nolīdzina zemi un veidojas jauni kapi
Nobloķē, nomontē, aizkavē
Tā radot jaunu mapi

Tie neplīvo vējā
Viņi nedziedās tev no rītiem, vakaros
Tiem nav kur aizmirsties
Kā tiem, kas var debesīs kliegt