Kāzas

Kad diezgan ir dakšots, kad diezgan ir sūkts
(Sūkts, sūkts, sūkts, sūkts)
Kā vērmele septiņreiz nosmaržo rūgts
(Rūgts, rūgts, rūgts, rūgts)
Vai kāds te vēl septiņus gadsimtus dzird
(Dzird, dzird, dzird, dzird)
Kā kanēļi, šlāgeri, pūderi smird
(Smird, apžēliņ, smird)

Uz tortēm guļ cukurā savaņģots sviests
(Sviests, sviests, sviests, kur?)
Un krusttēvs ar švāģeri apskāvušies
Apskāvušies, laikam pillā
Ir sievietes liktenis mīlēt un ciest
(Jā, ciest)
Dzied krustmātes žēli un nočukst:
„Ak, Dies!”

Dzied pamātes meita un māmiņas vīrs
(Vīrs, vīrs, vīrs, vīrs)
Dzied tētis, kas vienmēr būs sniegavīrs
(Sniegavīrs)
Dzied vedējs, mans cienītais vedējiņš
Kas rītu būs atkal pavedējiņš
(O, oi, oi, hi, hi)

Kaut māsīcai dāsna ir biste un torss
(Torss, torss, torss, torss)
To konkurē hokejs un televizors
(Televizors)
Tu nebaidies, mīļā, jo citu te nav
(Nav, nav)
Kā migla man pāri peld plīvuris tavs

Es pastiepju roku – kāds nedzirdēts joks
(Joks, joks, joks, joks)
Trīs algoti cīkstoņi līgavu zog
(Zog, zog, zog, ha, lai zog)
Un astoņi ērzeļi sētsvidū zviedz
(Zviedz, zviedz, zviedz)
Hei, brūtgān, mums sešpadsmit pudeles liec

Es uzlieku arī, bet mutē man rūgts
Kā negatavs auglis, kas aizmetnī plūkts
Tu nebaidies, mīļā, jo citu te nav
(Nav, kaut neviena)
Tu mūžīgi mana, es mūžīgi tavs!
(Jo ho ho)