Kad vēji kalnos rāpjas

Kad vēji kalnos rāpjas
Kad balti biezi sniegi snieg
Tad tikai rudens roze
Joprojām neaizmieg

Tā guļ uz klusās zemes
Kā asins piliens sārts
Kā ilgi, ilgi glabāts
Un nepasacīts vārds

Kā dāvana, kā brīnums
Tās karstā smarža plūst
Un manas zemes sirdij
Visapkārt ledus kūst

Un putni pārnāk mājās
Un paceļ lapas zars
Un grūta sala vidū
Ir modies pavasars

Vēl kalnos mājo ziema
Bet, kamēr dzīve rit
Pa visiem ceļiem smarža
Nāk līdz mūs pavadīt