Balāde par Johanu

Sensenos laikos, tāltālā zemē princese dzīvoja
Bija tā jauna, bija tā skaista, visi to mīlēja
Tvīka pēc viņas kaimiņvalsts princis mežģīņu ūzās
Tērpts
Trīsgalvu pūķis asaras lēja, vienam dzīvot nav vērts
Bruņinieks Johans, nabags kā žurka, arī ko cerēja
Pārdeva bruņas, nopirka rozes, princesesi sūtīja
Ak, Johan, Johan, nabaga Johan!
Ak, Johan, Johan, nabaga Johan!

Nebaltā dienā trīsgalvu pūķis, apnicis vaimanāt
Saēdās sēru, rāpās uz pili princesi bildināt
Karalis lūdza kaimiņvalsts princism briesmonim ceļā
Stāt
Solīja atdot meitu par sievu, puskaraļvalsti klāt
Princim tai dienā sāpēja zobi, karot viņš nespēja
Pēdējā brīdī atsteidzās Johans, šausmoni nāvēja
Ak, Johan, Johan, nabaga Johan!
Ak, Johan, Johan, nabaga Johan!

Varonis Johans skrandains un rētains pilsdurvīs
Klauvēja
Princesi daiļo, puskaraļalsti algā sev prasīja
Karalis lēma glābējam izsniegt bruņkreklu lietotu
Trīs stopus joda, ko ieziest brūces, miestiņa pusmuc
Daiļavu atdeva kaimiņu princim trīs dienas līksmoja
Varonis skāva miestiņa trauku un gauži raudāja
Ak, Johan, Johan, nabaga Johan!
Ak, Johan, Johan, nabaga Johan!

Pēc trijiem gadiem tai pašā pilī princese dzīvoja
Bija vēl jauna, bija vēl skaista, princis to ienīda
Princese daiļā neļāva vīram mežģīņu ūzas ģērbt
Nelaida medīt, aizliedza dzīrot, deva tik tēju strēbt
Drošsirdis Johans no pūķa ādas vesti sev pašuva
Pārdeva bruņas nopirka kazu, mežmalā ganīja
Ak, Johan, Johan, nabaga Johan!
Ak, Johan, Johan, nabaga Johan!