Kā akmens

Kā akmens tavi plaksti guļ uz manām plaukstām, uz manām plaukstām
Kā noguruši putni guļ un skropstām taustās, un skropstām taustās
Es domāju, ka sildīšos pie tavām lūpām, pie tavām lūpām
Bet vakars brien caur lietu vēss, caur miglu kūpošs, caur miglu kūpošs

Jau atkal viens, kas jāsilda, kas jāskauj maigi, kas jāskauj maigi
Bet nemierīgas ēnas skrien pār tavu vaigu, pār tavu vaigu
“Vai būsi tu mans patvērums?”, tu mēmi jautā, tu mēmi jautā
Bet tālā zaļā zvaigzne tur pēc manis taustās, pēc manis taustās