Atmodas karantīna

Rozā aģenti novelk Atmodas un uzvelk nāves maskas:
“Kas pirms trīsdesmit sākās, beidzot ir noticis”
Mūžīgā sala veči, kartiņu maisiem plecos
Bradā pēdējās no tīra jaunsudrabiņa notis

Piedzīs tev aizdoto naivās nācijas cerību
Tavā dzīvoklī, ne vairs Mežaparka halucināciju zeltā
Visus pa vienam – katru savā ekrānā
Bailes un vientulība norobežo no Augšāmceltā

Uz barikādēm uzsildītas, vēlāk jau ļoti slimas
Pat teātrī pārlietās asinis nodziest
Slēdz tautas skatuvi varani stīvās šlipsēs
Visus reģistrē necauršaujamās zeķbiksēs odzes

Kas nav dzejojis, pusdzīvus vārdus starp mirušiem lasa
Tic mediju kanibāliem, kas bailes kanalizē
Ne Bārdas pirtiņā, bet uz nāves lāvas
Vienādiem uzpurņiem globālā ešafota bizē

“Sovok, tu dzejotāj, ar kolektīvismu mūžīgi slimais
Sen sagšā tu ietinams un lielvārdenē pakarams
Tev līdzīgos dezinficēs, pēc vakcīnām lūgties dresēs
Esi kā mēs – katrs par sevi. Laiks tev līdz vakaram!”

Slēdz sadzīves ilūziju un vientulību vēl ciešākā tīklā
Lai tevis redzēšana tēmeklī ir bez riska
Dēļ tavas veselības tev būs bīties no cilvēkiem
Lai tava slimā cilvēcība kļūst veselīgi dzīvnieciska

Dievinātās pilsētas ar iepirkšanās “liturģijām”
Pārvēršas zonās, lēģeru debesskrāpjos
Vien āpsītis manā pakrastē sirsnīgi piemiedz
Lai kā viņš savā aliņā arī es dziļāk sevī rāpjos

Krustojas dzīvie un nedzīvie – aust pastarās tehnoloģijas
Nebūs nekad kā bij', nebūs pat ugunij
Ar visu, ko pieļāvām, ko pieļaut vēl varam
Mīļā un mākslīgā miera gūstā mēs devām brīvību karam