2009

[1. pants: Melikols]
Daudz retāk radīti pa TV kā Kolina Farela filmas
Bet ar zvaigznēm deguna galā kā Ostina Pauersa brilles
Un nekuram naidu tā, kā Hitlers holokausta ārprātā
Un zvaigžņu slimība neskar, rakstām kosmonauta skafandrā

(Wassup!) Mēs plosām bītu kā zombiji paiku
Ar sirdi rindās, un ne tāpēc, lai nosistu laiku
Bet gan mīlestība dzelžaina kā Optimuss Praims
Un to saku no sirds, nevis ar snobisku smaidu

Ar nāsīm vēlme tikt pie koka kā lapas ar piepi
Lai zem tā krītu pilnīgi gatavs kā rieksti
Bet koks par dārgu, tāpēc tas ir “viķa” kā Lapčenoks
Un kožu tā, it kā būtu trakumsērga, un kālab nekost?

Tāds es biju, pirms es visu sāku izlikt rīmēs
Un tā rezultāts bij’ letāls kā Limp Bizkit dīdžejs
Tagad treki palīdz savaldīt man paša stresu
Rindas mērķī trāpa kā asasīns ar arbaletu

Tas nozīmē vairs nenonākt ar saviem vārdiem pretrunā
Un to, ka nebūs tā, ka mani rādīs Degpunktā
Es saņēmos un pašķīros ar savu pagātni
Un, ja tā saku, tas ir “true!“, nevis masku parāde

Par spīti visam es šīs repa spēles spēlētājs būšu
Uz bīta met ciet, it kā būtu zem sēnēm kā sūnas
Par to, kā ieskaitīt, es nemoku pelēkās šūnas
Bērnībā bimbājot drebēju — trenētas lūpas!

[2. pants: ansis]
Mēs skrienam to rap sūdu, līdz pietrūkst elpas
Bet tu domā, ka labi plūstu, jo es pielūdzu velnu
Es skanu labāk, kad es ierūsu, dēls. (Gatavs sprāgt!)
Un, ja hiphops ir zem zemes, tad es aplaupu nāvi
Tu šoreiz pataupi vārdus (jā, puika, paklausi brāli!)

Ne velti, kad tu repot beidz, tikai aplausi sākas
"Repot ir viegli!", liriķi teiks, ka tā nav
Astoņas rindas un miķis ir beigts, man vajag jaunu
Pietiek kurināt, vajag dedzināt nost, un ja tu
Redzi Latvijā repu, tu redzi manu rokrakstu

Bēg pravieši, kad redz mani krustcelēs ar melnu
Karieti, jo līdzi dēmonus es velku bariem
Patiesība repa Kangarus baida, kad tie aiz
Frontes klubā dejo Oppa Gangnam stailu, bez komentiem

Te beigās visu pierādīs rīmes
Divas strīpas starp mani un īstu — tā ir vienādības zīme

[3. pants: Edavārdi]
Atpakaļ uz tās dirsas, atskaņas jau sprāgst, birst
Varam arī bez tā, ja tev pakaļa jau tā svilst
Un mēs sākam spridzināt kā Katiņā, ja kāds bilst
„Šeit nav naudas”, bet pēc konča kabatās ir kāds simts

Klapatas, kas klāt līp, sadalās, kad sākas bīts
Pamēģini pameklēt ko trakāku, ja sāc nīst
Uzliec vakarā mūsu plakātu, tad būs bārs pilns
Nebūs gabalu, kas ir pakaļā – tas ir tāds stils

Dziesmas uz jūsu sirdīm pamatā kā tilts
Tāpēc vienmēr stāvam mēs te, pie pavarda, kā plīts
Ja Tu arī tā dienas pavadi, nāc līdz
Ja es to padaru, tad to jau pa gabalu kāds dzird

Traki reprezenti nav vēl vēsture kā Big L
Man nav garīgais bads, bet dvēselei ir diēta
Es nebaidos no kļūdām, pat ja paziņos, ka sūdu bliežu
Perfekti te ir tie, kas sadzīvo ar trūkumiem

Daru vairāk kā liela daļa reperu, bļe
Pat ja piektdienas pavadu pālī kā Rebecca Black
Un es ceru, ka pamani arī tās detaļas, bet
Man nevajag parādi parīt vai medaļas te

Es tāds kā visi citi, reti paveicu ko labāk
Un mani tikai pamana, jo pateicu to skaļāk
Kad sastādu teikumus, te tos nopeļ un aprāj
Jo izteicēju izmetu, bet locekli atstāju

[4. pants: Eliots]
Pazemes poēti, spīd repa debesīs kā Haleja komēta
Pēc konča salejam MOET, jūs ātri sametat monētas
Par tām mēs iepilinām soļķi bākā, paņemam kolēģus
Un braucam atpakaļ pie lielpilsētas aleju bohēmas

Karsti treki, lejupielādējot sacepas modēmi
Kultiem nesekojam, ticam sev un apejam totēmus
Klibu rīmju autori citiem likšot padeni ar protēzi
Labāk kariniet uz nagliņām tās ateju poēmas

Šīs rīmes pasargā no elkiem un no zeltītas krāsas
No magu veltīta lāsta, kas nāk no Elvīras klāsta
Un dziedē traumas dziļi dvēselē kā delfīna glāsti
Radot vairāk aklu sekotāju kā termītu māte

Bet tie kam acis ira pašiem, tiem es veltīšu vārdus
Vēlot veiksmi, izdošanos, pilnas benzīna bākas
Beigtus prezidentus kontā kā Hārvijam un Būtam
Un daudz mīlestības kā Mārlijam vai Wu-Tang