​pie zemes __ (m O n O hr O mi)

Te nu mēs esam -

Nepilnību pilni, savām neprātībām prātos
Diezgan liela vilna, auga te tais strīdos krātos

Un atzīt sanāk reti, tik pārsienot tās brūces
Ka nekļūdīgi mēs tikai pieļaujam kļūdas

Divas puses nedzirdot, nav pat gatavas skaņas testam
Nevar pateikt tām neko kā pieticība Kanje Vestam

Tāpēc saku sev pakrisdams - taču piecelies pats kājās!
Kaut jūtos kā “Pamestais”, palikdams “Viens pats mājās”

Laikam esam tik divi tādi, kuri nesaprot -
Sirdis spēj iztulkot jebkādu svešvalodu

Kad manī debess
Sāk kliedēt iedomas
Mānīgās iedomas
Tad kvēlo bākā sirds

Un esot tuvu pie zemes
Jūtu, ka vieno mūs
Jūtu, ka vieno mūs
Daudz varāk nekā šķir

Tad kvēlo bākā sirds
Jūtu, ka vieno mūs
Daudz vairāk nekā šķir

Nepilnību pilns, savām neprātībām prātā
Mācījos es baudīt filmu, galvā nepārtinot ātrāk

Kad lieti smagi nolija, jutu cik bijām sausi
Un, ieraugot “Magnoliju”, kā likteņi ir lauzti

“Pazudis tulkojumā” samiernāties nespēju, jo diezgan labi zinu
Kur ved šie pakāpieni triju plakņu trepēs kā filmā “Labirints”

Kad nirstam seklumā, domājot par sevi - “Zvaigzne ir dzimusi”
Mēs ārā degam tā, nomelnojot sevi, taisni kā prīmusi

Laikam esam tik divi tādi, kuri nesaprot -
Sirdis spēj iztulkot jebkādu svešvalodu

Kad manī debess
Sāk kliedēt iedomas
Mānīgās iedomas
Tad kvēlo bākā sirds

Un esot tuvu pie zemes
Jūtu, ka vieno mūs
Jūtu, ka vieno mūs
Daudz varāk nekā šķir

Tad kvēlo bākā sirds
Jūtu, ka vieno mūs
Daudz vairāk nekā šķir