Dziesmiņa par skūpstīšanos

Nē, nudien man atzīties ir kauns
Visā ciemā otra tāda nav
Nez kādēļ par mani meitenes nosmīn
Lai gan runā – es esot puisis glīts

Ciemā nav nevienas meitenes
Kuru būtu noskūpstījis es
Smejas tās - man trūkstot vīra drosmes
Dejot māk, bet nemāk pavadīt

Pajokojam - bet es nejokoju
Nebēdz projām, bet es nejokoju
Varbūt, ka mums, ka tādi puiši tīk
Apvaino, ja steidzies skūpstīt
Apvaino, ja nenoskūpstī
Apvaino, ja prasa to, ko drīkst

Ja jau tā - bij’ jālabojas man
Un jo drīz jau citāds spriedums skan
Nu tās teic - es pārāk kļuvis drosmīgs
Gribot viens vai visām doties līdz

Pajokojam, bet es nejokoju
Nebēdz projām, bet es nejokoju
Varbūt, ka mums, ka tādi puiši tīk
Apvaino, ja steidzies skūpstīt
Apvaino, ja nenoskūpsti
Apvaino, ja prasa to, ko drīkst