Vadugunis

Es piedzimu gaismā kā ēna
Tā tīra un spoža caur mani plūst
Manās acīs karsta tā kvēl
Kad kā gaisma nāku, tumsa zūd

Gribu redzēt gaismu citu acīs
Lai tās tumsā kā debesis atspīd
Ezeru dzidrajos spoguļos
Kurus zvaigznes iededz, tos noguļot

Nesu sevī gaismu, kuru citiem dot -
Kam tā vāji spīd, kam tumsa to zog
To es nesu siltu, tumsā neļauju zust
Tumsas čuksts pie auss tad lai paliek kluss!

Sevi neredzu gaismā, tumsā nevar atpazīt
Kur gaisma, kas tik ļoti man ir vajadzīga?
Cerības, sapņi kalti ķēdēs kā grēcinieki
Tumsai labvēlīga augsne, kurā sēt ir viegli -
Ļaunus vārdus un domas. Apātiju un bailes
Ap kaklu kā rotas man ir atkarību saites
Pazudis, neredzu ceļu, bail vērt acis
Nosist savu pēdējo stundu paspēšu pats!
Pirms pēdējā soļa, kurš veda mani uz aizu
Es satiku viņu. Tā man atnesa gaismu
Tā plūda tīra kā avots, maiga kā zīds -
Un jutu, kā nakti manī nomaina rīts
Viņas dotā gaisma, ko nesu, ir siltums
Tas nevis dedzina, bet gan uzbūvē tiltus -
Garus un gaišus, kuri tumsai pāri vedīs
Gaismas siltums dziedē rētas, kuras nedzīst
Manās rokās to nest tālāk - tumsu dziedēt
Manās rokās gaisma, kuru tumsā iesēt
Ceļā tumsai gaismu manī vairs nedzēst!
Tā manī deg kā bākā! Deg kā lāpā! Esmu tās gaismas nesējs!