Upe

Kā upe no kalna es skrienu uz leju
Kur ezers tik mierīgs guļ pakalnē kluss
Vēl izgriežu atvarā pēdējo deju
Un ietriecos akmeņos dzelmē, kas dus

Bet tikmēr virs galvas skrien vanags
Un ēna pār ūdeņiem krīt
Es plūstu kā upe no kalna
Un būšu jau tālu tūlīt

Es ritu, kā ritinās kamols uz āru
Kā dzija, kas pārtop par tīklu un ķer
Šo burvīgo dienu ar skatienu kāru
Un sausu līdz apakšai vēl reizi dzer

Aiz līkuma pēdējā guļ rāmais ezers
Kā spogulis ierāmēts, mierīgs un kluss
Vēl izgriežu atvarā pēdējo deju
Un ietriecos akmeņos dzelmē, kas dus